Lielpilsētu burzmā bieži vien aizmirstam, ka īsts miers un līdzsvars atrodams nelielos ciematos, kur laiks rit mierīgāk un cilvēki cits citu sveicina. Silakrogs – klusais ciemats Ropažu novadā – ir tieši šāda vieta. Lai uzzinātu vairāk par ikdienu šajā vietā, aprunājāmies ar Aiju, kura Silakrogā dzīvo jau vairāk nekā 15 gadus.
No Rīgas uz Silakrogu – apzināta izvēle
Aija agrāk dzīvoja Rīgā un strādāja biroja darbu. Kad tika gaidīts pirmais bērns, viņa un vīrs nolēma, ka vēlas ģimeni audzināt tuvāk dabai. “Mēs ilgi skatījāmies apkārt – Sigulda, Baldone, Ādaži. Bet Silakrogā bija kaut kas īpašs. Mazs, zaļš, kluss un ar ļoti draudzīgiem cilvēkiem,” viņa stāsta.
Šobrīd Aija ar ģimeni dzīvo nelielā mājiņā netālu no dīķa. Viņi audzē dažādus garšaugus, uztur nelielu siltumnīcu un pēc darba bieži pavada vakarus dārzā vai tuvējā mežā.
Ikdiena ciematā – ko nozīmē “dzīvot lēnāk”
“Dzīve šeit ir ļoti strukturēta, bet tai pašā laikā elastīga,” saka Aija. “No rītiem mēs vedam bērnus uz autobusu, pēc tam katrs strādā savās jomās – es no mājām, vīrs Rīgā. Pēcpusdienas ir mūsu ģimenes laiks – pastaigas, dārza darbi, kopīgas vakariņas.”
Viņa uzsver, ka dzīvojot Silakrogā, cilvēks iemācās vairāk klausīties dabā un sevī. “Tu redzi, kā koki mainās katru nedēļu, kā rītausmā migla nosēžas uz pļavas. Tas viss palēnina domas, padara cilvēku mierīgāku.”
Kopiena – stiprs balsts ikdienā
Viens no lielākajiem pārsteigumiem Aijai bija tas, cik cieša ir Silakroga kopiena. “Kad mēs tikko pārcēlāmies, blakus esošie kaimiņi atnesa mājas sieru un kūku. Viņi vienkārši gribēja iepazīties. Tas bija ļoti sirsnīgi,” viņa atceras.
Ciematā bieži tiek rīkoti nelieli kopienas pasākumi – talkas, Līgo svinības, Ziemassvētku tirdziņi un kopīgas kino vakari vietējā skolā. Šīs aktivitātes satuvina un rada sajūtu, ka tu neesi viens, pat dzīvojot ārpus pilsētas.
Izaicinājumi un risinājumi
Protams, dzīve laukos nav tikai idilliskas ainavas. Aija atzīst, ka ir arī grūtības. “Ziemā ceļi var būt slideni, un ne vienmēr sniega tīrītājs atbrauc ātri. Arī internetā reizēm ir problēmas. Un jā, uz veikalu jāmēro kāds kilometrs.”
Taču viņa piebilst, ka šīs neērtības ir nieks salīdzinājumā ar ieguvumiem. “Mēs jūtamies droši. Bērni spēlējas ārā bez telefoniem. Es neredzu nevienu iemeslu atgriezties dzīvoklī Rīgas centrā.”
Ieteikumi tiem, kas apsver pārcelšanos
Noslēgumā Aija uzrunā tos, kuri domā par dzīvi ārpus pilsētas: “Dodieties ciemos. Ne tikai vienu reizi – brauciet dažādos gadalaikos, runājiet ar vietējiem. Tikai tā var saprast, vai šī vide jums ir piemērota. Un, ja sirds saka ‘jā’, nekavējieties – lauku dzīve maina skatījumu uz pasauli.”
